intransitīvums
Intransitīvums (no latīņu intransitivus — "nepārejošs") ir gramatikas termins, kas apzīmē darbības vārdus (verbus), kuriem nav tiešā papildinātāja (objekta). Šādi verbi izsaka darbību vai stāvokli, kas neattiecas uz citu priekšmetu, bet paliek pie teikuma subjekta.
Galvenās īpašības:
- Darbība neiet uz objektu (piemēram, nevar uzdot jautājumu ar "ko?" vai "kā?").
- Bieži apzīmē kustību, stāvokļa maiņu vai patstāvīgu procesu.
Piemēri latviešu valodā:
1. Bērns guļ.
(Darbība "gulēt" neattiecas uz objektu — nevar teikt "Bērns guļ ko?").
2. Lācis migrā.
(Darbība "migt" notiek ar subjektu, bet neiet uz papildinātāju).
3. Saule spīd.
("Spīdēt" ir patstāvīga darbība bez objekta).
4. Putns lido.
(Darbība attiecas tikai uz subjektu — putnu).
5. Vīrs smejas.
("Smejieties" parasti ir intransitīvs, ja nenozīmē "izsmiet kādu").
Atšķirība no transitīviem verbiem:
- Transitīvs: "Māte cep kūku." (objekts — "kūku").
- Intransitīvs: "Māte cepās." (bez objekta).
Svarīgi:
Daži verbi var būt gan transitīvi, gan intransitīvi atkarībā no nozīmes kontekstā (piemēram, "viņš skrien" (intrans.) vs. "viņš skrien maratonu" (trans.)).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.