imažinisms
"Imažinisms" ir avangarda literārā kustība, kas radās 20. gadsimta sākumā, galvenokārt Krievijā un Anglijā. Tās galvenā ideja ir radīt spilgtus, negaidītus tēlainos attēlus ("imāžus"), kuriem bieži vien ir patiess mērķis, nevis tikai aprakstīt realitāti. Imažinisti uzsvēra tēla neatkarību no loģiskām vai sižeta saitēm, bieži lietojot metaforas un simbolus, lai izraisītu emocionālu vai estētisku reakciju.
Galvenās iezīmes:
1. Tēls kā pamats — dzeja sastāv no atsevišķu spilgtu attēlu kopuma.
2. Dinamika un kontrasts — bieži tiek apvienoti negaidīti vai pretrunīgi elementi.
3. Formas brīvība — bieži atsakās no klasiskām ritma un rimas shēmām.
4. Koncentrēšanās uz tagadni — izvairīšanās no abstraktām filozofiskām tēmām.
Piemēri:
1. Krievu imažinisms (Sergejs Jesenins, Anatolijs Marienhofs):
Esenina dzejolis "Zirgs" fragments:
"Zils un apledojis. Zāle.
Kā aizdedzināta svece."
Šeit tēli ("zils zirgs", "apledojis", "degvīna svece") rada spilgtu, gandrīz gleznainu attēlu.
2. Angļu imažinisms (Ezra Punds, Hilda Doolitla):
Ezra Punda "Metro stacijā":
"Šīs sejas pūlī, pelēkās lapas uz slapjā, melnā zara."
Īss, bet spēcīgs tēls, kas pārveido pūļa iespaidu par dabisku attēlu.
3. Latviešu dzejā imažinisma ietekmes var saskatīt, piemēram, E. Virzas dzejā:
"Nakts ir kā melns kaķis,
tās acis — divas zaļas zvaigznes."
Imažinisms ietekmēja mūsdienu dzeju, veicinot tēlainības un kodolīguma kultu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.