ģenerālbass
"Ģenerālbass" (itāļu: basso continuo, angļu: figured bass) ir baroka mūzikas rakstīšanas un izpildes metode, kurā komponists norāda tikai baso līniju ar skaitļiem vai simboliem, kas norāda, kādas akordi jāspēlē virs tās. Izpildītājam (parasti klavierniekam, ērģelniekam vai teorba spēlētājam) tiek dots brīvības robežās improvizēt akordus un faktūru, balstoties uz šiem norādījumiem.
Galvenās iezīmes:
1. Baso līnija (parasti spēlēta ar vijoli, fagotu vai citiem instrumentiem).
2. Ciparu norādes (piem., 6, 4), kas norāda intervālus virs basa nots.
3. Improvizētais akompanements (klavieres, ērģeles, teorba u.c.).
Piemēri:
1. J. S. Bachs – vairumā baroka darbu, piemēram, "Brandenburgas koncertos" vai "Mesi h-mol", izmantots ģenerālbass.
2. A. Vivaldi – "Četri gadalaiki" ar ģenerālbasa akompanementu.
3. G. F. Händelis – operās un oratorijās (piem., "Mesija") ģenerālbass veido harmonisko pamatu.
Īsumā: Ģenerālbass ir baroka "akordu īsais pieraksts", kas prasa izpildītāja radošumu, lai aizpildītu harmoniju. Tas bija standarts aptuveni no 1600. līdz 1750. gadam.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.