Galalīts ir pirmais sintētiskais plastmasas veids, ko 19. gadsimta beigās izgudroja ķīmiķis Leo Hendriks Bēkelands. Tas tika iegūts, apstrādājot kazeīnu (piens olbaltumvielu) ar formaldehīdu. Galalītu izmantoja kā ziloņkaula aizstājēju — no tā ražoja pogas, rokturus, rotājumus, bižuteriju un citus mazos priekšmetus.
Galalīta īpašības:
- Ciešs, gluds, labi pulējams.
- Varēja imitēt dārgus materiālus (piemēram, dzintaru, koralu).
- Biodegradējams (atšķirībā no daudzām mūsdienu plastmasām).
Piemēri lietojumam:
1. Pogas — īpaši populāras 20. gadsimta sākumā.
2. Rokturi — naziem, šķērēm, tērpu suku.
3. Rotaslietas — kaklarotas, auskari, brošas.
4. Rakstāmmašīnu taustiņi un citi biroja piederumi.
5. Apģērba aksesuāri — sprādzes, saspraudes.
Mūsdienās galalīts vairs nav plaši lietots, jo to aizstāja jaunāki un lētāki plastmasas veidi, taču tas ir vēsturiski nozīmīgs kā pirmais pilnībā sintētiskais polimers.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.