dūjiņa
"Dūjiņa" ir latviešu valodas lietvārds, kas nozīmē nelielu, mierīgu, vientuļu vietu vai mazāku, atsevišķu telpu/istabiņu. Tas bieži vien nes maigumu un ģimeniskumu, un to lieto, lai apzīmētu vietu, kur var justies ērti un droši.
Piemēri:
1. Mājokļa kontekstā:
"Vecmāmiņa dzīvo siltā dūjiņā pie meža."
(Nelielā, mājīgā mājiņā/mazdzīvoklī.)
2. Istabas/apvidus nozīmē:
"Bērniem ir sava dūjiņa – maza istabiņa, kur spēlēties."
(Maza, atsevišķa telpiņa.)
3. Pārnestā nozīmē (miega/vieta):
"Pēc garas dienas viņš ar prieku atgriezās savā dūjiņā."
(Mājīgā, ērtā vietā, piemēram, guļamistabā vai pat mājās kopumā.)
Sinonīmi:
- mājiņa
- istabiņa
- kaktiņš
- ligzdiņa (pārnestā nozīmē)
Vārds "dūjiņa" ir deminutīvs (mazināmā forma) no "duja", kas vēsturiski varētu nozīmēt "istaba" vai "dzīvoklis", bet mūsdienās "duja" ir reti lietots, savukārt "dūjiņa" saglabājies folklorā un ikdienas runā ar maigumu un nostalģiju.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.