dodekafonisks
Dodekafonisks (no grieķu: dōdeka — "divpadsmit" + phōnē — "skaņa") ir mūzikas komponēšanas paņēmiens, kurā tiek izmantota 12-tonu tehnika (seriālisms). Tas nozīmē, ka skaņdarbā visas 12 hromātiskās skaņas (toņus) vienā oktāvā izmanto kā vienlīdz svarīgas, bez tradicionālās tonalitātes centra (piemēram, bez galvenās vai minorskānas).
Īss princips:
Komponists izveido tonu rindu — noteiktu 12 dažādu toņu secību, kas kalpo kā pamats visam skaņdarbam. Šī rinda var tikt mainīta (apgriezta, transponēta utt.), bet toņi nedrīkst atkārtoties pirms visas rindas izsmelšanas.
Piemēri:
1. Arnolds Šēnbergs — viens no dodekafonijas pamatlicējiem. Piemēri:
- "Svīta klavierēm" op. 25 (1923) — viens no pirmajiem pilnīgi dodekafoniskiem darbiem.
- "Vokāls cikls 'Pierota Lunaire'" (daļēji izmanto tehniku).
2. Albans Bergs — mīkstāka, ekspresionistiska dodekafonija:
- "Violīnes koncerts" (1935) — kombinē dodekafoniju ar tradicionālām harmonijām.
3. Antons Vēberns — stingrāka, strukturēta pieeja:
- "Simfonija" op. 21 (1928) — izmanto seriālas tehnikas arī ritmam un dinamiķim.
Popkultūrā:
Daži mūsdienu mūziķi (piemēram, The Beatles dziesmā "Because" vai filmu komponisti) reizēm lieto dodekafoniskus elementus, lai radītu disonantu vai mistisku atmosfēru.
Kopsavilkums:
Dodekafonija "atbrīvoja" mūziku no tonalitātes, radot abstraktu, bet strukturētu skaņu valodu, kas ietekmēja visu 20. gadsimta mūziku.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.