dievlūdzējs
"Dievlūdzējs" ir lietvārds latviešu valodā, kas apzīmē cilvēku, kas lūdz Dievu, lūdzās vai nodarbojas ar reliģisku aicināšanu, bieži vien ar nopietnību, dedzību vai pat fanātismu.
Termins var būt gan neitrāls, gan nedaudz novecojis, un dažreiz lietots arī ar negatīvu nokrāsu, it īpaši, ja runa ir par pārspīlētu, uzmācīgu vai dogmatisku reliģiskumu.
Piemēri lietojumā:
1. Neitrālā nozīmē (cilvēks, kas daudz lūdzas):
"Vecais Jānis bija pazīstams kā dievlūdzējs – katru rītu viņš stundu pavadīja lūgšanās."
2. Ar negatīvu nokrāsu (fanātisks, uzmācīgs):
"Viņš kļuva par tādu dievlūdzēju, ka sāka visiem apkārtējiem uzspiest savus ticības principus."
3. Vēsturiskā/folkloras kontekstā:
"Tautas nostāstos dievlūdzēji bieži tika attēloti kā gudri, taču vientuļi cilvēki, kas meklējuši patiesību aizvien dziļākās lūgšanās."
Sinonīmi (atkarībā no konteksta):
lūdzējs, reliģisks cilvēks, dievbijīgais, lūgšanas cilvēks, baznīcnieks (sarunvalodā).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.