žagaraine
"Žagaraine" ir latviešu tautasdziesmās un folklorā bieži sastopams sieviešu vārds, kas simbolizē meitu, jaunavu vai mīļoto. Tas ir veidots no vārda "žagars" (zars, niedru žagars) ar piedēkli "-aine", kas norāda uz piederību vai saistību — tātad burtiski varētu nozīmēt "zara meita" vai "piederīga zaram". Folklorā tas bieži asociējas ar dabas tēlu — jaunu sievieti, kas ir skaista, maiga un bieži vien savienota ar mežu, lauku vai dabas ainavu.
Piemēri lietojumam:
1. Tautasdziesmās:
"Ai, žagaraine, zaļā ābelīte,
Kas tev līdzi auga, kas tev līdzi ziedēja?"
Šeit "žagaraine" ir uzrunāta kā mīļā persona (meita), kas tiek salīdzināta ar ābeli.
2. Dzejā/mūsdienu tekstos:
Vārds dažreiz tiek lietots kā poētisks apzīmējums jaunai sievietei, piemēram:
"Vējš šalc birzē, aicina žagaraini —
viņa starp kokiem kā sapņa siluets."
3. Kā personvārds:
Dažkārt "Žagaraine" tiek lietots kā daiļradi vai simbolisks vārds sievietēm folkloras iedvesmotos darbos (stāstos, lugās).
Īsumā: "Žagaraine" ir poētisks folkloras tēls — jauna sieviete, kas iemieso dabas skaistumu un nevainību, un bieži simbolizē mīlestību vai ilgas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.