"Veclaiku" latviešu valodā ir saliktenis no vārdiem "vecs" un "laiks", un tam ir divas galvenās nozīmes:
1. Senatne, pagātne – periods, kas ir tāls no mūsdienām.
2. Vecums, novecošana – dzīves posms, kad cilvēks ir vecs.
Piemēri lietojumam:
1. Nozīmējot "senatne":
- Veclaikos cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabas ritmu.
- Šīs tradīcijas nāk no veclaikiem.
2. Nozīmējot "vecums/novecošana":
- Viņš jūtas labi pat veclaikos.
- Veclaiku ietekmēja viņa veselību.
Piezīme: Vārds "veclaiku" literārajos tekstos retāk lietots kā sinonims "senatnei" (biežāk lieto "senatni", "aizvēsturi"). Daudzveidīgāk tas parādās folklorā, dzejā vai dialektos, kur var būt arī metaforiska nozīme (piemēram, "veclaiku dvēsele" – nostalģisks, ar senām vērtībām saistīts cilvēks).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.