Urēmija ir medicīnisks termins, kas apzīmē asinīs paaugstinātu urīnvielas un citu atkritvielu koncentrāciju organismā, kas rodas, ja nieres nespēj pienācīgi filtrēt asinis un izvadīt toksiskās vielas. Tā ir nieru mazspējas smaga komplikācija, nevis atsevišķa slimība.
Īsumā:
- Būtība: Asinīs uzkrājas toksiskas vielas (galvenokārt urīnviela), kas normāli jāizvada ar urīnu.
- Cēlonis: Smaga nieru bojājuma vai nieru funkcijas zuduma rezultāts.
- Sekas: Intoksikācija, kas ietekmē visus ķermeņa orgānus.
Piemēri situācijās:
1. Hroniskas nieru slimības gala stadijā – piemēram, pacientam ar ilgstošu diabētu vai augstu asinsspiedienu, kas izraisījis nieru bojājumus, var attīstīties urēmija, kas prasa dialīzi vai nieru transplantāciju.
2. Akūta nieru mazspēja – pēc smaga infekcijas, dehidrācijas vai saindēšanās, ja nieres pēkšņi pārstāj darboties, urēmija var attīstīties ātri, izraisot apjukuma, slikta dūša un komas simptomus.
3. Urēmiskie simptomi – pacientam var būt:
- Ļoti noguris, blāvs.
- Slikta dūša, vemšana.
- Nieze, ādas izsīkumi.
- Smaka no elpas (pēc amonjaka).
- Sarežģījumi ar sirdi vai elpošanu.
Svarīgi: Urēmija ir dzīvībai bīstams stāvoklis, kas prasa steidzamu medicīnisku palīdzību. Tās ārstēšana vērsta uz toksīnu noņemšanu (dialīze) un pamatcēloņa korekciju.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.