teodiceja
"Teodiceja" ir filozofisks termins, kas apzīmē Dieva taisnīguma aizstāvēšanu, mēģinot izskaidrot ļaunuma esamību pasaulē, ja Dievs ir visvarenais, viszinīgs un pilnīgi labs.
Terminu ieviesa vācu filozofs Gotfrīds Leibnics 1710. gadā savā darbā "Essais de Théodicée".
Īsumā:
Teodiceja ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu: Kāpēc pastāv ļaunums vai ciešanas, ja Dievs ir labs un varens?
Galvenie risinājumi (piemēri):
1. Brīvā griba arguments – ļaunums rodas no cilvēku brīvās izvēles, kas ir vērtīgāka par pasauli bez ļaunuma.
2. Saugāšanas labais – ciešanas ir nepieciešamas, lai izaugtu morāli vai gūtu augstāku labumu (piemēram, izturība, līdzjūtība).
3. Leibnica "vislabākā no iespējamajām pasaulēm" – mūsu pasaule, ar visu tās ļaunumu, tomēr ir optimālais līdzsvars starp labo un ļauno.
Piemēri literatūrā/domās:
- Leibnics – apgalvoja, ka Dievs radīja "vislabāko no iespējamajām pasaulēm", kur ļaunums ir neizbēgama daļa no lielākas harmonijas.
- Augustīns – ļaunums ir "labuma trūkums", kas radies no brīvās gribas ļaunprātīgas izmantošanas.
- Voltēra "Kandīds" – ir satire uz Leibnica teodiceju, parādot pasaules absurdo ciešanu daudzveidību.
Mūsdienās termins bieži tiek lietots diskusijās par ļaunuma problēmu reliģijas un filozofijas kontekstā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.