splīns
Splīns ir dzejolis, kurā izteikta dziļa skumjas, melanholijas vai izmisuma sajūta. Tas bieži vien ir īss, liriskais darbs ar intīmu, personisku raksturu, kas atspoguļo autora garastāvokli, vientulību vai eksistenciālas pārdzīvojumus.
Piemēri:
1. Aleksandra Puškina dzejolis "Vēlreiz apmeklēju..." (krievu: "Вновь я посетил...") bieži tiek uzskatīts par splīna piemēru, jo tajā izteiktas pārejošības, atmiņu un vientulības skumjas.
2. Mihaila Ļermontova dzejoli "Vientuļš burbuļu es ceļos..." (krievu: "И скучно и грустно...") var uzskatīt par tipisku splīnu — tajā dominē bezcerības un garīgās tukšuma motīvi.
3. Latviešu dzejā Jāņa Sudrabkalna dzejoļos (piemēram, "Vēju vērotājs") bieži atrodamas splīnam raksturīgas melanholiskas un refleksīvas motīvas.
Svarīgi: Splīns kā žanrs īpaši attīstījās krievu romantismā 19. gadsimta sākumā, bet tā elementus var atrast arī citās literatūrās. Termins cēlies no angļu vārda "spleen" (izmisums, melanholija), kas savukārt aizgūts no franču romantiķu dzejas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.