slavofilisms
"Slavofilisms" (angļu: Slavophilia) ir 19. gadsimta ideoloģiska un kultūras kustība, kas radās Krievijas Impērijā un citās slāvu zemēs. Tās pamatideja ir uzsvērt slāvu kultūras, vēstures un tradīciju unikalitāti un vērtību, pretstatot tos Rietumeiropas ietekmei. Slavofili uzskatīja, ka slāvu pasaulei ir īpašs garīgais un sociālais ceļš, bieži vien romantizējot pagātni (piemēram, pareizticību, lauku kopienu "mir" un kolektīvismu).
Galvenās iezīmes:
1. Pretstats Rietumu ietekmei ("zapadničestvo").
2. Uzsvars uz pareizticību kā garīgo pamatu.
3. Ticība slāvu misijai (piemēram, "Trešā Romas" ideja Krievijā).
4. Ideālizēta seno slāvu institūciju attēls.
Piemēri:
1. Krievijas slavofili (piemēram, Aleksejs Homiakovs, Ivan Kirejevskis) kritizēja Pētera I reformas, aizstāvot tradicionālās krievu vērtības.
2. Čehu nacionālā atmoda (piemēram, Josef Dobrovský, Karel Havlíček Borovský) akcentēja čehu valodas un kultūras nozīmi pret Vīnes centrālisma ietekmi.
3. Panslavisms – politiska ideja par visu slāvu tautu vienotību, ko promovēja kā Mihails Katkovs Krievijā vai Ļudevits Gajs Horvātijā.
Mūsdienās: Jēdziens dažreiz tiek lietots, lai aprakstītu nacionālistiskas vai tradicionālistiskas nostājas slāvu valstīs, kas pretojas globālai vai rietumu kultūras dominantei.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.