skrapstiens
"Skrapstiens" latviešu valodā ir vārds, kas apzīmē ļoti vieglu, gandrīz nedzirdamu pieskārienu, berzi vai skaņu, kas rodas, beržot kaut ko mīkstu vai gludu.
Būtībā tas ir kluss čabiska skaņa, kas nerada troksni, bet gan vieglu sensoru iespaidu. Līdzīgi kā, piemēram, pirksta gala berze pa zīda audumu, lapas šelpošana vai matu saraušana.
Piemēri lietojumā:
1. Dabā:
"Mežā dzirdējās tikai vēja skrapstiens pa egļu skujām."
(Šeit tas apraksta klusu, maigu skaņu, ko rada vējš, skarot koku skujas.)
2. Ikdienā:
"Viņa rakstīja ar zīmuli tik uzmanīgi, ka no papīra nāca tikai kluss skrapstiens."
(Norāda uz ļoti vieglu, gandrīz bezskaņu rakstīšanu.)
3. Tēlaini:
"Atmiņās vēl dzirdējās tās vecās durvju skrapstiens bērnības mājā."
(Izmantots, lai nodotu maigu, diskrētu skaņas atmiņu.)
Sinonīmi: čabiska, šelpošana, berze, glāsta skaņa.
Atšķirība no "skrabsēšanas": "Skrapstiens" ir daudz klusāks un maigāks, turpretim "skrabsēšana" bieži saistīta ar skarbāku, skaļāku berzi (piemēram, suka pa grumbuļainu virsmu).
Vārds "skrapstiens" bieži lietots dzejā un aprakstošā literatūrā, lai radītu smalku, atmosfērisku skaņas tēlu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.