senslāvu
"Senslāvu" ir senās slāvu valodas (arī senslāvu valoda vai kirchensenslāvu valoda) saīsināts nosaukums. Tā ir pirmā rakstītā slāvu valoda, kas radusies 9. gadsimtā, pamatojoties uz dienvidslāvu dialektiem, un tika izmantota galvenokārt pareizticīgo slāvu kultūrā liturģijās, garīgajos tekstos un valsts pārvaldē.
Īss skaidrojums:
Tā ir vēsturiska, rakstīta slāvu valoda, kuru ieviesa svētie brāļi Kirils un Metodijs, lai slāvu tautas iepazīstinātu ar kristietību. Senslāvu kalpoja kā literārā un baznīcas valoda daudzās slāvu zemēs (piemēram, Kijevas Krievzemē, Bulgārijā, Serbijā).
Piemēri senslāvu valodā:
1. "Отче нашъ" (Otče našŭ) – "Kā mūsu Tēvs" (svētā lūgšana).
Pirmais teikums: "Отче нашъ, иже еси на небесехъ" – "Mūsu Tēvs, kurš esi debesīs".
2. "Слово о полку Игореве" (Slovo o polku Igoreve) – "Dzejolis par Igora karagājienu" (12. gs. episka poēma, daļēji rakstīta senslāvu valodā).
3. Vienkāršs teikums:
"Господи, помилуй" (Gospodi, pomiluj) – "Kungs, apžēlojies" (baznīcas lūgšana).
Svarīgi: Senslāvu nav identisks mūsdienu slāvu valodām (piemēram, krievu vai bulgāru), bet tās pamatā ir dienvidslāvu dialekti, un tā ietekmējusi daudzu slāvu valodu rakstību un garīgo leksiku.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.