saprobitāte
Saprobitāte (no latīņu sapros — 'pūstošs' un bios — 'dzīvība') ir organismu spēja dzīvot un baroties ar organisko vielu pūšanas produktiem vai sadalījumā esošām vielām. Tas ir saistīts ar saprotrofiju — barošanos ar mirušu organisko materiālu.
Īsumā:
Saprobitāte ir dzīvības forma, kurā organisms iegūv barību, sadalot neauglīgus, mirušus organiskos materiālus (piemēram, koku celmu, lapu pūšanu, dzīvnieku atliekas).
Galvenās iezīmes:
- Organisms ir saprotrofs (barojas ar mirušu organisko vielu).
- Būtisks ekosistēmu "attīrītājs" — pārveido mirušo materiālu atpakaļ neorganiskās vielās.
- Atšķiras no parazītisma (barošanās uz cita dzīva organisma) un saprofītisma (augu barošanās ar mirušu materiālu; mūsdienās termins lietots reti).
Piemēri:
1. Sēnes (dažas) — piemēram, lāčpurns (Ganoderma applanatum), kas aug uz mirušiem vai bojātiem kokiem, sadalot koksni.
2. Baktērijas — daudzas augsnes baktērijas, kas sadala augu atliekas vai dzīvnieku līķus.
3. Kirmenes — sadala augsnes organiskās vielas, veidojot humusu.
4. Pelējumsēnes (piemēram, Mucor) — atrodamas uz pūstošiem augļiem vai maizes.
Svarīgi:
Mūsdienās bioloģijā biežāk lieto terminu saprotrofi (visi organismi, kas barojas ar mirušu organisko materiālu), bet saprobitāte apzīmē šādu dzīvības veidu kopumā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.