runība

"Runība" nozīme:
Tas ir abstrakts lietvārds, kas apzīmē spēju runāt vai runas veidu (piemēram, skaidrību, izteiksmīgumu, valodas lietojumu). Var arī nozīmēt sarunu vai dialoga raksturu.

Piemēri:

1. Spēja runāt:
Viņa runība bija pārsteidzoši skaidra un pārliecinoša.
(Runas spējas / māksla)

2. Runas veids / valodas lietojums:
Dzejnieka runība ir tēlainā un bagātīga.
(Valodas stils / izteiksmes veids)

3. Saruna / dialogs:
Viņu runība bija draudzīga un atvērta.
(Sarunas raksturs)

Sinonīmi: runa, valoda, izteiksme, saruna.
Antonīmi: klusums, mutēšana, nerunība.

Jei žinote tikslesnę informaciją paaiškinančią 'runiba' reikšmę, galite ją pakeisti: REDAGUOTI ^BETA

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.

Įrašas
Paaiškinimas	"Runība" nozīme: Tas ir abstrakts lietvārds, kas apzīmē spēju runāt vai runas veidu (piemēram, skaidrību, izteiksmīgumu, valodas lietojumu). Var arī nozīmēt sarunu vai dialoga raksturu. Piemēri: 1. Spēja runāt: Viņa runība bija pārsteidzoši skaidra un pārliecinoša. (Runas spējas / māksla) 2. Runas veids / valodas lietojums: Dzejnieka runība ir tēlainā un bagātīga. (Valodas stils / izteiksmes veids) 3. Saruna / dialogs: Viņu runība bija draudzīga un atvērta. (Sarunas raksturs) Sinonīmi: runa, valoda, izteiksme, saruna. Antonīmi: klusums, mutēšana, nerunība.