psihoanalīze
Psihoanalīze ir psiholoģijas teorija un terapijas metode, ko 20. gadsimta sākumā izstrādāja Zigmunds Freids. Tā uzsver, ka cilvēka uzvedību un psihiskās problēmas lielā mērā nosaka neapzināti procesi, bērnības pieredze un iekšēji konflikti starp apzināto prātu un instinktiem.
Galvenās idejas:
1. Neapzinātais prāts – domas, vēlmes un atmiņas, kas mums nav pieejamas, bet ietekmē uzvedību.
2. Psihoseksuālās attīstības stadijas – bērnības posmi, kuros veidojas personība.
3. Pārnesums – pacienta jūtu pārvēršana uz terapeitu.
4. Brīvās asociācijas – terapijas metode, kurā pacients runā bez cenzūras.
Piemēri:
1. Kļūdainā darbība – cilvēks nejauši izlaiž vārdu sarunā, kas atklāj viņa patiesās domas (piemēram, aizmirst drauga vārdu, jo patiesībā ir dusmīgs uz viņu).
2. Sapņu analīze – sapnis par krišanu no augstuma varētu simbolizēt neapzinātas bailes no neveiksmes vai kontroles zaudēšanas.
3. Bērnības ietekme – pieauguša cilvēka attiecību problēmas var izrietēt no neskaidrībām, kas radās bērnībā vecāku attiecību dēļ.
Psihoanalīze mūsdienās bieži tiek pielāgota (piemēram, psihodinamiskā terapijā), bet tās pamatprincipi joprojām ietekmē psiholoģiju un kultūru.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.