piētisms
"Piētisms" ir reliģiska kustība un garīga virziena 17.–18. gadsimtā (galvenokārt vācu protestantu vidū), kas uzsvēra individuālo dievbijību, emocionālo ticību, personīgo pārveidošanos un praktisko mīlestību tuvākajiem, nevis tikai formālu doktrīnu vai baznīcas rituālu ievērošanu.
Galvenās iezīmes:
- Personīgais "atdzimšanas" piedzīvojums.
- Lūgšana, garīga lasīšana, grēku nožēla.
- Aktīva labdarība un rūpes par citiem.
- Vienkāršība, atturība no pasaulīgām baudām.
Piemēri:
1. Nikolaus Ludvigs fon Cincendorfs (1700–1763) un Herrnhutas brālības kopiena – piemērs praktiskas kristīgas kopienas ar lūgšanu, misijām un savstarpēju atbalstu.
2. Filips Jākobs Špeners (1635–1705) – viens no pionieriem, ieviesa "dievbijības sapulces" mājās, lai apspriestu Bībeli un dalītos pieredzē, nevis tikai apmeklētu formālus dievkalpojumus.
3. Ietekme uz J. S. Bachu – daudzas viņa kantātu tekstos atspoguļojas piētistiska uzsvars uz personīgo grēku nožēlu un tuvību Dievam.
Mūsdienās: vārdu dažreiz lieto arī pārnestā nozīmē, apzīmējot pārlieku šauru, askētisku vai emocionāli pārspīlētu reliģiskumu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.