pēcmodernisms
Pēcmodernisms ir plašs kultūras, mākslas, filozofijas un sabiedrības virziens, kas 20. gadsimta otrajā pusē (apmēram no 1960. gadiem) izvirzīja kritiku pret modernisma ticību pie absolūtām patiesībām, vispārējām idejām, progresu un objektīvu zināšanu. Tas uzsver relatīvismu, daudzveidību, ironiju, fragmentāciju un pastāvējošo interpretāciju.
Galvenās iezīmes:
- Noliedz "lielos stāstus" (piemēram, marksismu, reliģiju, zinātnes virzīto progresu).
- Uzsvars uz subjektivitāti un kontekstuālo patiesību.
- Maisa augsto un zemo kultūru, izmanto citēšanu un pastišu.
- Skeptisks pret autoritātēm un stabilām nozīmēm.
Piemēri:
1. Arhitektūrā – ēkas, kas apvieno vēsturiskus stilus ar moderniem elementiem, nerēķinoties ar funkcionalisma stingrību.
Piemērs: Filadelfijas Vanna Venturi māja (šķietami pretrunīgas formas, dekoratīvi elementi).
2. Literatūrā – darbi, kas paši sevi apzināti "dekonstruē", spēlējas ar stāstījuma formu.
Piemērs: Italo Kalvīno "Ja kādas ziemas naktī ceļinieks" – romāns kā fragmentētu stāstu kopums, kas izjoko lasītāja gaidīšanas.
3. Kino – filmas, kas lauž tradicionālo stāstījumu, sajauc žanrus, atsaucas uz citām filmām.
Piemērs: Kventina Tarantīna "Bīstamie garī" – laika secības pārkāpums, kultūras atsauces, ironiska vardarbība.
4. Mākslā – izmantojamas jau esošas bildes (apropriācija), jautājot par oriģinalitāti.
Piemērs: Endija Vārhola "Konservu zupa" – masu produkta pacelšana par mākslu, komentējot patērētāju sabiedrību.
5. Filozofijā – domātāji kā Žans Fransuā Liotārs (kritizēja lielos stāstus) vai Žaks Deridā (dekonstrukcija – valodas nestabilitātes izpēte).
Īsumā: Pēcmodernisms ir reakcija pret modernisma pārliecību par racionalitāti un progresu, aizstājot to ar daudzveidību, ironiju un šaubu par jebkuru "vienīgo patieso" skatījumu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.