paleocēns
Paleocēns (no grieķu: palaios — "sens, senais" + kainos — "jauns, jaunākais") ir ģeoloģiskā perioda nosaukums, kas apzīmē pirmo epohu Paleogēna periodā (pēc Kainozojas ēras sākuma). Tas ilga aptuveni no pirms 66 līdz 56 miljoniem gadu.
Galvenās īpašības:
- Sākās pēc dinozauru izmiršas Krīta perioda beigās.
- Klimats bija siltāks nekā mūsdienās, bez ledus pie poliem.
- Attīstījās jaunas zīdītāju grupas, kas aizsāka to evolūcijas uzplaukumu.
- Veidojās mūsdienu kontinentu iezīmes (piemēram, Atlantijas okeāns turpināja paplašināties).
Piemēri lietojumā:
1. Ģeoloģijā:
"Paleocēna nogulumos Zviedrijā atrodami senāko zālēdāju zīdītāju fosilijas."
2. Evolūcijas kontekstā:
"Paleocēna beigās parādījās pirmie primāti, no kuriem vēlāk attīstījās cilvēkrases priekšteči."
3. Klimata pētījumos:
"Paleocēna-Eocēna termālais maksimums ir viens no straujākajiem globālās sasilšanas periodiem Zemes vēsturē."
Īsumā: Paleocēns ir ģeoloģisks laika posms, kad pēc dinozauru izzušanas uzsākās zīdītāju strauja diveršifikācija un veidojās Kainozojas ēras ekosistēmas pamats.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.