neoreālisms
Neoreālisms (angļu: neorealism jeb structural realism) ir starptautisko attiecību teorija, kas uzsver, ka valstu uzvedību galvenokārt nosaka starptautiskās sistēmas struktūra — proti, anarhija (centrālas varas neesamība) un valstu spēja (materiālie resursi).
Galvenās idejas īsumā:
1. Anarhija: Starptautiskajā sistēmā nav augstākas varas, kas varētu garantēt drošību, tāpēc valstis paļaujas tikai uz sevi (self-help).
2. Spēka sadalījums: Valstu uzvedību nosaka relatīvais spēks (militārais, ekonomiskais) un bipolaritātes/multipolaritātes struktūra.
3. Ierobežota sadarbība: Valstis prioritizē relatīvos ieguvumus (relative gains) un ir piesardzīgas, lai citas valstis nepārspētu tās varā.
Piemēri:
1. Aukstais karš: Bipolaritāte starp ASV un PSRS izveidoja līdzsvaru varā (balance of power), kur abas lielvaras centās novērst viena otras dominēšanu.
2. Mūsdienu Ķīnas pieaugums: Ķīnas ekonomiskais un militārais augums maina sistēmas struktūru, izraisot ASV un citu valstu piesardzību (piemēram, Indijas-Japānas tuvināšanās) kā reakciju uz jauno spēka sadalījumu.
3. Ukrainas karš: Krievijas invāzija Ukrainā ilustrē anarhijas sekas — valsts (Krievija) rīkojas, lai aizsargātu savus intereses, bet citas valstis (NATO) reaģē, veidojot pretspēku.
Atšķirība no klasiskā reālisma: Neoreālisms (Kenets Volcs) koncentrējas uz sistēmas struktūru, nevis uz cilvēka dabu vai valsts iekšpolitiskiem faktoriem.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.