Monotonija (no grieķu valodas: _monos_ — "viens" un _tonos_ — "balss, tonis") nozīmē vienmuļību, vienveidību, nemainīgumu — kaut ko, kas atkārtojas bez izmaiņām, bez interesantiem vai dažādiem elementiem.
Galvenās nozīmes:
1. Vienmuļība, garlaicība — darbību, dzīves veida vai notikumu trūkums.
2. Nomainīgs raksturs — nemainīga, vienmērīga (bez uzlabumiem vai pasliktinājumiem) tendence, piemēram, matemātikā vai mūzikā.
Piemēri:
1. Dzīvesveida monotonija:
"Viņa ikdiena bija pilna ar monotoniju — katru dienu viņš devās uz darbu, atgriezās mājās un skatījās televizoru."
2. Runas monotonija:
"Skolotāja runa bija tik monotona, ka daļa klases aizmiga."
3. Matemātiskā monotonija (funkcijas):
"Funkcija ir monotoni augoša, ja tās vērtības palielinās, palielinoties argumentam."
4. Dabas aprakstā:
"Bezgalīgā tuksneša monotoniju pārtrauca tikai reti akmeņi."
Sinonīmi: vienmuļība, vienveidība, nemainīgums, rutīna.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.