lamarkisms
"Lamarkisms" (arī Lamarkisms) ir novecojusi bioloģiskā evolūcijas teorija, ko 19. gadsimta sākumā izvirzīja franču dabaszinātnieks Žans Batists Lamarks. Tās galvenie principi:
1. Mantojamība iegūtajām pazīmēm – organismi dzīves laikā iegūtās pazīmes (piemēram, trenētu muskuļu attīstību vai orgānu reducēšanos) tiek mantotas pēcnācējiem.
2. Lietošanas/nelietošanas likums – organi, kurus bieži lieto, attīstās, bet nelineoti – vājinās vai izzūd.
Piemēri pēc Lamarka:
- Žirafas kakls – pēc Lamarka, žirafas kakls izstiepās, jo tās pastāvīgi sniedzās pēc augstu koku lapām, un šis izstieptais kakls tika mantots nākamajām paaudzēm.
- Peldpleķu attīstība – ūdensputni (piemēram, pīles) regulāri izpletnējot pēdu peldēšanai, tā laika gaitā attīstījās plati peldpleķi, kas tika mantoti.
- Kurmja acu reducēšanās – dzīvojot zem zemes, kur acis netiek lietotas, tās pakāpeniski vājinājušās un mantojušās kā reducētas.
Mūsdienu viedoklis:
Lamarkisma idejas galvenokārt tiek noraidītas, jo mūsdienu ģenētika pierāda, ka iegūtās somatiskās pazīmes (kas nav saistītas ar dzimumšūnām) netiek tieši mantotas. Tomēr Lamarks bija nozīmīgs evolūcijas ideju attīstībā, un dažas viņa idejas (piemēram, epigenētika – vides ietekme uz gēnu ekspresiju) mūsdienās atrod nelielu atbalstu pārskatītā veidā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.