klavierliteratūra
"Klavierliteratūra" (no vācu valodas: Klavier — klavieres, Literatur — literatūra) nozīmē mūzikas literatūru klavierēm, tas ir, mūzikas kompozīciju kopumu, kas rakstīts klavieru instrumentiem (klavierēm, klavesīnam, ērģelēm u.c.). Šis termins apzīmē gan mācību, gan koncertrepertuāru, kas veido klavierspēles pamatu.
Piemēri:
1. Johanna Sebastiāna Baha "Labi temperētais klaviers" — 48 prelūdijas un fugas, kas uzskatāmas par klavierliteratūras pamatakmeni.
2. Ludviga van Bēthovena "Mēness gaismas sonāte" (Sonāte Nr. 14) — ievērojams klavieru skaņdarbs, kas demonstrē emocionālo dziļumu.
3. Friderika Šopēna "Noktirnes" vai "Etīdes" — romantisma perioda klavierliteratūras izcilie paraugi.
4. Sergija Rahmaņinova "Klavierkoncerts Nr. 2" — nozīmīgs darbs koncertrepertuārā.
5. Mūsdienu piemērs: Ērika Satī "Gimnopēdijas" — minimālisma iezīmes klavieru mūzikā.
Termins bieži lietots mūzikas izglītībā, norādot uz studiju vai izpildes programmu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.