"Sonāte" ir instrumentāls mūzikas darbs, kas parasti sastāv no vairākām daļām (bieži 3–4) un ir rakstīts vienam vai diviem instrumentiem (piemēram, klavierēm vai vijolei ar klavierēm). Tās galvenā iezīme ir kontrasts starp daļām pēc tempa, rakstura un formas.
Īss skaidrojums:
Tā ir daudzdaļīga kompozīcija, kas attīsta muzikālas idejas, bieži balstoties uz "sonātes formu" (ekspozīcija, attīstība, reprize) pirmajā daļā.
Piemēri:
1. Ludviga van Bēthovena "Mēness gaismas sonāte" (Klavieru sonāte Nr. 14) – slavena pirmās daļas melodiskuma dēļ.
2. Volfganga Amadeja Mocarta "Sonāte klavierēm" KV 545 – klasisks piemērs ar skaidru struktūru.
3. Franča Šūberta "Sonāte B-dur klavierēm" D 960 – romantiskā perioda izteiksmīgs darbs.
Papildus:
Termins cēlies no itāļu vārda sonare ("skanēt"), atšķirībā no kantātes (cantare – "dziedāt"). Mūsdienās sonāte asociējas galvenokārt ar soloinstrumentu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.