klaidoņa
"Klaidoņa" ir sieviešu dzimtes lietvārds latviešu valodā, kas nozīmē klaidējoša sieviete vai klejotāja. Tas cēlies no darbības vārda "klaidot" (klaiņot, klejot, apmaldīties). Šis vārds reti lietots ikdienas sarunvalodā, biežāk literatūrā vai dzejā, lai apzīmētu sievieti, kas klejo, meklē vai apmaldās (gan fiziski, gan garīgi).
Piemēri:
1. Dzejā:
"Meža klaidoņa klusi soļo pa takām, meklējot mājvietu."
(Raksturo sievieti, kas klejo mežā bez noteikta mērķa.)
2. Apgabalos ar folkloru:
Vārds var tikt lietots, lai aprakstītu mītisku vai mistisku sievieti, kas apmaldījusies garā ceļā (piemēram, teikās par "meža klaidoņu" kā par būtni, kas pavada nomaldījušos).
3. Pārnestā nozīmē:
"Viņa jūtas kā klaidoņa dzīvē, meklējot savu vietu."
(Raksturo sievieti, kas garīgi "apmaldusies" vai meklē dzīves jēgu.)
Sinonīmi: klejotāja, klaidniece, klaiņotāja (visi ar līdzīgu nokrāsu).
Piezīme: Vārds "klaidoņa" ir arhaisks un poētisks, tāpēc mūsdienās to galvenokārt sastopam literāros tekstos.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.