"Integrālvienādojums" ir vienādojums, kurā nezināmā funkcija atrodas zem integrāļa zīmes. Tas nozīmē, ka funkcija nav izteikta tieši, bet gan caur tās integrāli (vai integrāļiem) noteiktā intervālā.
Galvenās īpašības:
- Nezināmais ir funkcija, nevis skaitlis.
- Vienādojumā parasti ietilpst integrālis no šīs funkcijas.
- Izmanto matemātiskajā fizikā, inženierzinātnēs, varbūtību teorijā.
Piemēri:
1. Fredholma pirmā tipa integrālvienādojums
\[
\int_a^b K(x,t) \, f(t) \, dt = g(x)
\]
Kur:
- \( f(t) \) — nezināmā funkcija,
- \( K(x,t) \) — zināma "kodola" funkcija,
- \( g(x) \) — zināma funkcija.
2. Volterras integrālvienādojums (augšējā robeža ir mainīga)
\[
f(x) = \lambda \int_a^x K(x,t) f(t) \, dt + g(x)
\]
Šeit integrāļa augšējā robeža \( x \) mainās, kas raksturīgi, piemēram, diferenciālvienādojumu pārveidošanai.
3. Vienkāršs piemērs ar risinājumu
Vienādojums:
\[
\int_0^x f(t) \, dt = x^2
\]
Risinājums:
Atvasinot abas puses pēc \( x \):
\[
f(x) = 2x
\]
(Pārbaude: \( \int_0^x 2t \, dt = x^2 \)).
Praktisks pielietojums:
Integrālvienādojumi rodas, piemēram, apstrādājot signālus (no izejas signāla atjauno ievades signālu), kvantu mehānikā, siltuma vadīšanas problēmās.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.