hieromantija
Hieromantija (no grieķu: hieros — "svēts" un manteia — "pareģošana") ir pareģošanas metode, kas balstīta uz zīlēšanu no upurēto dzīvnieku iekšējiem orgāniem (piemēram, aknām, sirdīm, zarnām), kā arī no putnu lidojuma un citu "svētu" zīmju novērojuma.
Galvenās pazīmes:
1. Senās civilizācijas — plaši izplatīta Senajā Grieķijā, Romā, Babilonijā, Ķīnā.
2. Rituāls process — upurēšana dieviem, pēc tam priesteru (hierofantu) interpretācija.
3. Mērķis — paredzēt nākotni, izprast dievu gribu, pieņemt lēmumus (karā, valdīšanā).
Piemēri:
1. Senā Roma — pirms kaujas imperators upurēja govi, lai priesteris pārbaudītu tās aknas. Ja orgāni bija veseli, tas zīmēja uzvaru.
2. Homēra "Iliāda" — grieķu karavadonis Agamemnons hieromantijā redzēja zīmi, ka Trojas kaujas sākums būs veiksmīgs.
3. Senā Ķīna — valdnieki zīlēja no jūras bruņurupuča vēdera bruņu rakstiem, uzskatot tās par "svētu" objektu.
Mūsdienās:
Termins dažreiz lietots metaforiski, apzīmējot pārspīlētu simbolu vai zīmju meklēšanu (piemēram: "Politiķa runā meklē hieromantiju, lai prognozētu viņa nākamos soļus").
Īsumā: Hieromantija ir senā zīlēšanas prakse, kurā nākotni mēģina nolasīt no upurēto dzīvnieku orgāniem vai dievišķām zīmēm.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.