guldziens
"Guldziens" latviešu valodā ir dzejolis, kas izteikts īsā, koncentrētā formā, bieži ar dziļu vai lirisku saturu. Tas ir sinonīms vārdam epigramma, taču latviešu literatūrā tas tiek lietots plašāk, apzīmējot īsu, asu vai sentenciozu dzejolisku miniatūru.
Galvenās īpašības:
- Īss (parasti 2–8 rindiņas).
- Koncentrēts saturs, bieži ar pārsteidzošu vai asu noslēgumu.
- Var izteikt dzīves gudrību, ironiju, humoru vai emocionālu atskanu.
Piemēri:
1. Rainis – "Pūt, vējiņi!" (fragments kā guldziena piemērs):
"Vējiņš pūta, gailis dzied,
Manu bērnu aijājiet."
(Šeit – īss, lirisks attēls ar dziļu emocionālo atskanu.)
2. Folkloras piemērs (anonīms):
"Zvaigzne krīt, mēness spīd,
Viss šajā pasaulē ir īsts."
(Īsa dzejolīte ar filozofisku pieskaņu.)
3. Mūsdienu piemērs (stilizēts):
"Vārds kā akmens –
Iemests ezerā,
Viļņi skrien
Līdz pat krastam."
(Asociatīvs, tēlainš un kodols.
Vēsturiski: Terminu "guldziens" literatūrā ieviesa latviešu dzejnieks un tulkotājs Fricis Bārda, lai apzīmētu īsu, saturīgu dzeju, atšķirībā no garākām formām. Tas ir kļuvis par ierastu daudzu latviešu dzejnieku radošās izpausmes veidu.
Ja vēlaties, varam apskatīt konkrētus klasisku autoru (piemēram, Bārda, Čaks, Ziedonis) guldzienus vai analizēt to struktūru.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.