epigramma
"Epigramma" (no grieķu valodas: ἐπίγραμμα — "uzraksts") ir īss, asprātīgs un bieži vien satīrisks vai morālu domu izsakošs literārs darbs, parasti dzejas formā. Tā galvenās iezīmes ir koncentrētība, asprātība un negaidīts vai asais noslēgums.
Galvenās īpašības:
1. Īsums — parasti dažas rindiņas.
2. Asprātība — satur asu domu, ironiju vai viltīgu novērojumu.
3. Spilgts noslēgums — bieži vien ar pārsteigumu vai sāpīgu patiesību.
Piemēri:
1. Oskars Vācietis (latviešu dzejnieks):
> "Es zinu: tu esi gudrāka par mani.
> Bet es zinu, ko tu nezini:
> ka tu esi gudrāka par mani."
> (Asprātīga atziņa par cilvēku attiecībām un pazemošanos.)
2. Kārlis Skalbe (latviešu rakstnieks):
> "Dzejai nav ne mājas, ne tēvas zemes,
> bet ir tāda, kas dzimusi tevī pašā."
> (Koncentrēta doma par dzejas izcelsmi dvēselē.)
3. Aleksandrs Puškins (krievu dzejnieks):
> "Vēsturē mācās daudzi,
> bet vēsture māca tos,
> kas no vēstures neko nemācās."
> (Ironiska atziņa par cilvēku nepieredzi.)
4. Klasisks grieķu epigramma (anonīms):
> "Ejamā ceļā es sastapu vīrieti,
> kurš man teica: 'Esam brāļi!'
> Bet viņš man nepateica savu vārdu,
> un es nepateicu savu."
> (Par virspusēju cilvēku cieņu.)
Mūsdienās epigramma bieži tiek lietota arī kā asa, koncentrēta izteiciens prozā, piemēram, aforismos vai sociālajos tīklos kā "asprātīgs tvīts". Tās mērķis ir iespiest atmiņā ar minimāliem vārdiem.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.