farizejiskums
"Farizejiskums" ir vārds, kas apzīmē lieku, seklu vai veidīgu reliģiskuma, morāles vai sabiedrisko normu ievērošanu, bieži vien slēpjot patiesu egoismu, lepnumu vai nepiedodību. Tas cēlies no farizejiem — ebreju reliģiskās grupas Senajā Palestīnā, ko Jaunajā Derībā bieži attēlo kā liekulīgus un pašapmierinātus cilvēkus.
Īss skaidrojums:
Farizejiskums = veidīga godbijība, kur ārējā piekrišana normām maskē iekšējo tukšumu, augstprātību vai nepietiekamību.
Piemēri:
1. Reliģiskā kontekstā:
Cilvēks stingri ievēro visus baznīcas rituālus (piemēram, lūgšanas, gavēņus), bet vienlaikus nicīgi izturas pret citiem, izplata baumas vai atsakās palīdzēt tiem, kam nepieciešama atbalsts.
2. Ikdienas situācijā:
Persona publiski aizstāv ētikas principus (piemēram, "godīgumu visā"), bet darbā vai privātajā dzīvē pati krāpj, izmantojot citus saviem mērķiem.
3. Sociālās normas:
Kāds aktīvi kritizē citus par "nemorālu" izturēšanos (piemēram, apēšanu sabiedriskās vietās), bet pats slepus pārkāpjumus slēpj vai attaisno sev.
Sinonīmi: liekulība, veidība, šķietamība, divkosība.
Antonīmi: patiesība, godīgums, sirsnība, konsekvence.
Farizejiskums bieži tiek lietots kā kritikas termins, lai apzīmētu atšķirību starp ārējo "pareizību" un iekšējo vērtību trūkumu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.