es
"Es" latviešu valodā ir pirmās personas vienskaitļa personupronomins (personas vietniekvārds). Tas apzīmē runātāju pats (cilvēku, kas runā vai raksta).
Galvenās nozīmes:
1. Runātāja pašapzīmēšana – norāda uz sevi.
2. Subjektīvā forma – lieto kā teikuma priekšmetu (darītāju).
3. Identitātes izteikšana – uzsver individuālumu.
Piemēri:
1. "Es eju uz skolu."
(Runātājs pats veic darbību.)
2. "Vai tu mani redzi? Šeit es esmu!"
(Norāda uz sevi kā objektu un atrašanās vietu.)
3. "Es domāju, ka tas ir pareizi."
(Izsaka personīgo viedokli.)
4. "Es un mans brālis spēlējam šahu."
(Runātājs iekļauts grupā.)
Gramatiskā piezīme:
- "Es" ir nominatīva (nominatīvs) forma.
- Akuzatīvā (akuzatīvs) – "mani" (piem., "viņš redz mani").
- Datīvā (datīvs) – "man" (piem., "dod man grāmatu").
Lietojums kultūrā:
Latviešu folklorā un dzejā "es" bieži simbolizē indivīda saikni ar dabu, tautu un morālajām vērtībām (piem., Raina "Es esmu latvietis").
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.