epigonis
Epigonis (no grieķu valodas: ἐπίγονοι — "pēcteči, pēcnācēji") ir vārds, kas apzīmē cilvēkus, kas seko kādam lielam priekšgājējam, bet parasti nesasniedz viņa līmeni, vai arī māksliniekus, zinātniekus u.c., kas tikai atdarinā vai attīsta citu idejas bez oriģinalitātes.
Īsumā:
Epigoni ir nepietiekami oriģināli pēcteči, kas atkārto vai attīsta citu ieguldījumu, bieži vien ar mazāku talantu vai nozīmi.
Piemēri:
1. Mākslā:
Daudzi 19. gadsimta gleznotāji, kas meklēja atdarināt Renesanses meistaru stilu, bet bez tā dziļuma, tiek uzskatīti par epigoniem.
2. Literatūrā:
Pēc Homera nāca daudzi dzejnieki, kas rakstīja par Trojas karu tādos pašos sižetos, bet viņu darbi nebija tik ietekmīgi — tieši epigonu piemērs.
3. Mūzikā:
Komponisti, kas pēc Bēthovena nāca un centās rakstīt līdzīgu simfonisko mūziku, bieži tika saukti par epigoniem, jo viņu darbos trūka oriģinalitātes.
4. Zinātnē:
Ja zinātnieks tikai attīsta cita teoriju bez būtiskām jaunām idejām, viņu var uzskatīt par epigonu.
Vārda lietojums mūsdienās:
Bieži lietojams ar negatīvu nokrāsu, lai norādītu uz sekām bez patiesas novatoriskās vērtības.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.