empiriokritiķe
Empiriokritiķe (no grieķu valodas: "empīrija" — pieredze, "kritiķe" — kritika) ir filozofijas virziens, kas radās 19. gadsimta beigās un kura galvenā ideja ir pieredzes (empīrijas) kritiska analīze. Tās pamatlicējs ir Ernsts Mahers (Ernst Mach), kurš uzskatīja, ka zinātnē un filozofijā jābalstās tikai uz tiešām sensorajām pieredzēm, bet jāizslēdz visas metafiziskās vai neapstiprināmas abstrakcijas (piemēram, "matērija", "dvēsele", "absolūtais").
Galvenās iezīmes:
1. Antimetafiziskums — noliedz jebkādas realitātes, kas pārsniedz pieredzi.
2. Neitralais monisms — realitāte sastāv no "elementiem" (sajūtām, pieredzēm), kas nav ne fiziski, ne garīgi.
3. Zinātnes ekonomija — zinātniskām teorijām jābūt vienkāršām un efektīvām, lai aprakstītu pieredzi.
Piemēri empiriokritiķes pielietojumā:
1. Fizikā — Mahers kritizēja Ņūtona absolūtā laika un telpas jēdzienus kā metafiziskus, jo tie nav tieši uztverami caur pieredzi. Tas ietekmēja Einšteina relativitātes teorijas attīstību.
2. Psiholoģijā — empiriokritiķe apvienoja fizikālos un psihiskos fenomenus kā vienotas pieredzes daļas, ietekmējot vēlāko gestaltpsiholoģiju.
3. Filozofijā — ietekmēja loģisko pozitīvismu (Vīnes loks), kas arī noliedza metafiziku un uzsvēra empīrisko pārbaudāmību.
Īsumā: Empiriokritiķe ir radikāla empīriskā filozofija, kas reducē visu zināšanu pamatu uz tīru, kritiski analizētu pieredzi, izslēdzot metafiziku. Tās ietekme vērojama gan zinātnē, gan mūsdienu analītiskajā filozofijā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.