dodekafoniķis

Dodekafoniķis (no grieķu valodas: dōdeka — "divpadsmit" + phōnē — "skaņa") ir komponists, kurš rada mūziku, izmantojot dodekafonijas tehniku — seriālu kompozīcijas metodi, kurā tiek izmantotas visas 12 hromātiskās skaņas (piano toņi oktāvā), organizētas noteiktā secībā (t.s. tonsērijā vai sērijā). Šajā sistēmā neviena skaņa nedrīkst atkārtoties, pirms visas pārējās 11 skaņas ir izmantotas, lai izvairītos no tradicionālas tonalitātes centra.

Galvenās iezīmes:
- Atteikšanās no tradicionālās tonalitātes (mažora/minora).
- Izmanto 12 skaņu sēriju kā struktūras pamatu.
- Sēriju var attīstīt dažādos veidos: apgriezti, retrogrādi, transponēti utt.

Piemēri nozīmīgiem dodekafoniķiem:

1. Arnolds Šēnbergs (Austrija/ASV) — dodekafonijas aizsācējs 20. gadsimta 20. gados.
Piemērs: "Svīta klavierēm" op. 25 (1923) — viens no pirmajiem pilnībā dodekafoniskiem darbiem.

2. Albans Bergs (Austrija) — Šēnberga students, savienoja dodekafoniju ar ekspresionismu un lirismu.
Piemērs: opera "Vocke" (1937) — izmanto dodekafoniju, bet iekļauj arī tonalus elementus.

3. Antons Vēberns (Austrija) — attīstīja stingrāku seriālo pieeju, ietekmējot pēckara avangardu.
Piemērs: "Simfonija" op. 21 (1928) — īsi, kodolīgi fragmenti, balstīti uz skaņu sērijām.

Saistītais termins:
Seriālisms — plašāka dodekafonijas attīstība, kur sērijas princips attiecas ne tikai uz augstumiem, bet arī uz ritmu, dinamiku u.c. parametriem (piemēram, Pjēra Bulēža vai Karlhainca Štokhauzena mūzika).

Dodekafonija radikāli mainīja rietumu mūzikas attīstību, piedāvājot alternatīvu tonalitātes sistēmai un ietekmējot daudzus 20. gadsimta komponistus.

Įrašas
Paaiškinimas	Dodekafoniķis ir mūziķis vai komponists, kurš rada mūziku, izmantojot dodekafonijas tehniku (no grieķu valodas — "divpadsmit skaņas"). Šī tehnika, ko izstrādāja Arnolds Šēnbergs 20. gadsimta sākumā, balstās uz divpadsmit pusņu sērijas (visu 12 toņu hromātiskās skalas notis) organizēšanu stingrā, noteiktā secībā, kurā neviena no notīm neatkārtojas, pirms visas sērijas nav izmantotas. Mērķis ir izvairīties no tradicionālās tonalitātes (galvenā toņa centrālās nozīmes). Galvenās iezīmes: - Visas 12 hromātiskās skalas notis tiek traktētas kā vienlīdz svarīgas. - Sērija var tikt mainīta (apgriezta, retrogrādā, transponēta). - Tiek mazināta tradicionālā harmonijas un melodijas loma. Piemēri nozīmīgiem dodekafoniķiem: 1. Arnolds Šēnbergs — tehnikas pamatlicējs, piemēri: "Vijole un fortepijāna fantāzija" op. 47, opera "Mozus un Ārons". 2. Albans Bergs — kombinēja dodekafoniju ar emocionālu izteiksmīgumu, piemērs: opera "Voceka". 3. Antons Vēberns — radikāli konsekvents, izmantoja sērijas arī ritmā un dinamikā, piemērs: "Simfonija" op. 21. Īss piemērs no prakses: Ja sērija ir: C, D♯, F, G, A♭, B, C♯, E, F♯, G♯, A, D — visa kompozīcija balstās uz šo notu secību, tās variācijām un transformācijām, neizceļot konkrētu toņu kā centru. Dodekafonija ietekmēja daudzus 20. gadsimta komponistus, kā piemēram, Stravinski vēlāko darbu periodā.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.