dodekafoniķe
Dodekafoniķe (no grieķu: dōdeka — "divpadsmit" + phōnē — "skaņa") ir mūzikas kompozīcijas tehnika, kurā izmanto 12 tonu rindu (visu 12 pustonu hromātiskās skalas notis), kas organizētas noteiktā secībā un kalpo kā pamats visai skaņdarbam. Tās galvenais princips ir visu 12 pustonu vienlīdzīga nozīme, izvairoties no tradicionālās tonalitātes centra (piem., galvenās vai minorskats).
Īss raksturojums:
- 12 tonu rinda (sērija) — fiksēta notu secība, kas atkārtojas dažādās formās (oriģinālā, inversijā, retrogrādā, retrogrādā inversijā).
- Atonalitāte — nav galvenās nots, visas skaņas ir vienlīdzīgas.
- Struktūras stingrība — rinda nodrošina formu un vienotību.
Piemēri:
1. Arnolds Šēnbergs — viens no tehnikas aizsācējiem.
- "5 klavieru skaņdarbi" (Op. 23) — pirmie dodekafonijas paraugi.
- "Vīriešu koris" (Op. 35) — izmanto 12 tonu rindas.
2. Albans Bergs — kombinēja dodekafoniju ar izteiksmīgu melodiku.
- "Violes koncerts" — 12 tonu rinda, bet ar emocionālu skaņu.
3. Antons Vēberns — radikāla strukturālā tīrība.
- "Simfonija" (Op. 21) — īsi motīvi, rindas daļas sadalītas dažādos instrumentos.
Mūsdienu kontekstā:
Dodekafonija ietekmējusi seriālo mūziku un avangarda komponistus (piem., Pjēra Bulē, Luiđi Nono). Tā kļuva par vienu no 20. gadsimta mūzikas revolūcijas simboliem, lauzot tonalitātes tradīcijas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.