daudzbalsīgums
Daudzbalsīgums (polifonija) literatūrzinātnē nozīmē teksta vai stāsta daudzskanību – kad vienā darbā iemiesotas vairākas patstāvīgas, bieži vien konfliktējošas vai dialoga veidā mijiedarbīgas idejas, tēlu viedokļi vai balsis, neizvirzot vienu dominējošu autoritatīvu patiesību.
Galvenās iezīmes:
- Vairākas vienlīdz nozīmīgas "balsis" (tēlu, ideju, pasaulskatu).
- Nav vienas galvenās autoritatīvas pozīcijas.
- Dialogs vai konflikts starp dažādām pozīcijām.
Piemēri:
1. F. Dostojevskis "Noziegums un sods" – romānā skaņā tiek lasāmas dažādu varoņu (Raskoļņikova, Sonjas, Porfirija Petrovča, Svidrigailova) morālās un filozofiskās pozīcijas, un autors nevienu no tām neizceļ kā vienīgi patieso.
2. M. Bahtina teorija par Dostojevska romāniem – viņš kā teorētiķis izstrādāja daudzbalsīguma jēdzienu, uzsverot, ka Dostojevska darbos varoņu balsis ir brīvas un autors ar tām neiejaucas ar morālu spriedumu.
3. Mūsdienu romāni ar vairākiem stāstītājiem – piemēram, daudzi romāni, kuros notikumi tiek attēloti no vairākiem tēlu skatupunktiem, ļaujot lasītājam pats izvērtēt dažādās perspektīvas.
Īsumā: Daudzbalsīgums ir dažādu patstāvīgu un vienlīdz nozīmīgu "balsu" (tēlu, ideju) līdzāspastāvēšana mākslas darbā, veidojot daudzplānu, dialoģisku telpu, nevis vienvirziena autoritatīvu vēstījumu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.