balamutīgs

"Balamutīgs" nozīme:
Apzīmē cilvēku, kas mēdz balamuties — tas ir, runāt tukšus, nepamatotus, pārspīlētus vai muļķīgus sīkumus; pļāpāt, niekus teikt.

Piemēri:
1. Viņš ir tik balamutīgs, ka stundu var stāstīt par kaimiņa kaķa čīkstēšanu.
2. Neklausies viņā — tā ir tikai balamutīga bažas bez iemesla.
3. Sarunā viņa izklausījās balamutīgi, jo visu laiku runāja par sīkumiem, kas neviemu neinteresēja.

Sinonīmi: pļāpīgs, niecīgs, tukšs (par runu), muļķīgs.
Antonīmi: jēgpilns, saturīgs, kodolīgs.

Jei žinote tikslesnę informaciją paaiškinančią 'balamutigs' reikšmę, galite ją pakeisti: REDAGUOTI ^BETA

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.

Vardnica.lv ir daudzfunkcionāls tiešsaistes rīks,- kas nodrošina precīzu tulkojumu starp latviešu valodu un daudzām citām pasaules valodām. Šeit lietotāji var viegli tulkot gan atsevišķus vārdus, gan lielākus tekstus abos virzienos. Papildus tulkošanai vietne piedāvā plašu latviešu valodas terminu skaidrojošo vārdnīcu, kas palīdz izprast sarežģītus jēdzienus. Šis ir uzticams un visaptverošs palīgs ikvienam, kurš vēlas padziļināt savas zināšanas par latviešu valodu un izpētīt savas saknes.

Įrašas
Paaiškinimas	"Balamutīgs" nozīme: Apzīmē cilvēku, kas mēdz balamuties — tas ir, runāt tukšus, nepamatotus, pārspīlētus vai muļķīgus sīkumus; pļāpāt, niekus teikt. Piemēri: 1. Viņš ir tik balamutīgs, ka stundu var stāstīt par kaimiņa kaķa čīkstēšanu. 2. Neklausies viņā — tā ir tikai balamutīga bažas bez iemesla. 3. Sarunā viņa izklausījās balamutīgi, jo visu laiku runāja par sīkumiem, kas neviemu neinteresēja. Sinonīmi: pļāpīgs, niecīgs, tukšs (par runu), muļķīgs. Antonīmi: jēgpilns, saturīgs, kodolīgs.