balamutīgs

"Balamutīgs" nozīme:
Apzīmē cilvēku, kas mēdz balamuties — tas ir, runāt tukšus, nepamatotus, pārspīlētus vai muļķīgus sīkumus; pļāpāt, niekus teikt.

Piemēri:
1. Viņš ir tik balamutīgs, ka stundu var stāstīt par kaimiņa kaķa čīkstēšanu.
2. Neklausies viņā — tā ir tikai balamutīga bažas bez iemesla.
3. Sarunā viņa izklausījās balamutīgi, jo visu laiku runāja par sīkumiem, kas neviemu neinteresēja.

Sinonīmi: pļāpīgs, niecīgs, tukšs (par runu), muļķīgs.
Antonīmi: jēgpilns, saturīgs, kodolīgs.

Įrašas
Paaiškinimas	"Balamutīgs" nozīme: Apzīmē cilvēku, kas mēdz balamuties — tas ir, runāt tukšus, nepamatotus, pārspīlētus vai muļķīgus sīkumus; pļāpāt, niekus teikt. Piemēri: 1. Viņš ir tik balamutīgs, ka stundu var stāstīt par kaimiņa kaķa čīkstēšanu. 2. Neklausies viņā — tā ir tikai balamutīga bažas bez iemesla. 3. Sarunā viņa izklausījās balamutīgi, jo visu laiku runāja par sīkumiem, kas neviemu neinteresēja. Sinonīmi: pļāpīgs, niecīgs, tukšs (par runu), muļķīgs. Antonīmi: jēgpilns, saturīgs, kodolīgs.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.