atonāls

"Atonāls" mūzikā nozīmē bez tonalitātes, tas ir, mūzikas stils vai tehnika, kurā nav noteikta pamattonis (tonikis) un akordi neveido tradicionālas harmoniskas attiecības. Tas izvairās no klasiskās mūzikas funkcionālās harmonijas, radot brīvāku, disonējošāku skanējumu.

Piemēri:
1. Arnolds Šēnbergs – viens no atonālās mūzikas pionieriem. Viņš izstrādāja dodekafonijas (12 toņu) sistēmu, kurā visi 12 hromātiskās skalas toņi ir vienlīdz svarīgi, piemēram, viņa klavieru skaņdarbi (op. 11, op. 25).
2. Albans Bergs – Šēnberga skolnieks, kurš apvienoja atonālumu ar izteiksmīgu emocionalitāti, piemēram, operā "Voceks" (Wozzeck).
3. Antons Vēberns – izmantoja atonālumu īsos, koncentrētos kompozīcijās, kur katra nots ir rūpīgi izvēlēta.

Īsumā: Atonālā mūsika "lauž" tradicionālās skaņu hierarhijas, dodot priekšroku brīvai, bieži disonējošai toņu kombinācijai. Tā attīstījās 20. gadsimta sākumā kā reakcija pret romantiskās mūzikas tonalitāti.

Įrašas
Paaiškinimas	"Atonāls" ir mūzikas termins, kas apzīmē beztonisku vai bez tonālā centra mūziku. Tas nozīmē, ka skaņdarbā nav vienas galvenās, stabilizējošas tonis (piemēram, C-dur vai a-moll), un visas notis vai akordi tiek uzskatītas par vienlīdz svarīgām, neradot sajūtu par "mājupbraukšanu" uz galveno toni. Īsumā: Atonālā mūzika ir bez skaidras tonalitātes. Piemēri: 1. Arnolds Šēnbergs – viens no atonālās mūzikas pionieriem. Viņš izstrādāja dodekafonijas (12-toņu) sistēmu, kurā visi 12 hromātiskās skaņas ir vienlīdz svarīgi. - Piemērs: "Pierrot Lunaire" (1912) – izteiksmīga, dramatiska atonāla kompozīcija. 2. Albērns Bergs – Šēnberga students, kurš apvienoja atonalitāti ar emocionālu izteiksmīgumu. - Piemērs: opera "Voceka" (1925) – atonāla mūzika, kas atspoguļo galvenā varoņa psiholoģiskās ciešanas. 3. Antons Vēberns – cits Šēnberga sekotājs, kurš radīja īsus, koncentrētus atonālus gabalus. - Piemērs: "Sinfonie" (1928) – minimālistiska, strukturēta atonālā darbā. 4. Igors Stravinskis – dažos darbos (piemēram, vēlīnajā periodā) izmantoja atonālas tehnikas. - Piemērs: "Requiem Canticles" (1966) – kombinē tonalitātes un atonalitātes elementus. Praktisks atšķirības piemērs: - Tonāls gabals (Bēthovens – "Mēness sonāte"): Jūtama C-moll tonalitāte, skaņas virzās uz skaidru risinājumu. - Atonāls gabals (Šēnbergs – "Klavierstücke"): Nav vienas dominējošas tonis, melodijas un harmonijas šķiet "nestabilas" tradicionālajai ausij. Atonālā mūzika radīja pamatu mūsdienu avangarda un eksperimentālajai mūzikai, lauzot tradicionālās harmonijas un melodijas noteikumus.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.