verlibrs
"Verlibrs" (angļu: _verlibre_) ir poētiska forma, kas nozīmē brīvais pantmērs vai brīvais stils. Tas raksturo dzeju, kas nav pakļauta stingrai pantmēra, ritma vai atskaņu shēmai, bet saglabā dzejas izteiksmes līdzekļus (metaforas, tēlus, intonāciju).
Īsumā: Dzeja bez fiksēta ritma un atskaņām, bet ar dzejiskumu.
Piemēri:
1. Latviešu literatūrā – daudzi 20. gadsimta dzejnieki (piemēram, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis) bieži lietoja verlibrus. Piemērs no Vācieša dzejoļa "Vējš":
"Vējš pūš cauri dobei logam,
grābsta matus, bārda zarus,
un es domāju par to,
kāds tas vējš ir neuzmācīgs."
2. Ārzemēs – pazīstami piemēri ir Vālt Vitmena dzeja ("Zāles loksnes") vai T.S. Eliota darbi.
3. Mūsdienu piemērs – daudzi laikrakstu dzejoļi vai dzejas sociālajos tīklos bieži ir verlibrs, piemēram:
"Rīts nāk ar miglu logā,
klusi kā aizmirsts solījums,
un es vēl gulēt gribu,
lai sapņi nepāriet."
Atšķirība no prozas: verlibrs saglabā rindu dalījumu, tēlainību un bieži vien iekšējo ritmu, bet nav ierobežots ar noteiktu zilbju skaitu vai atskaņu shēmu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.