traģisms
Traģisms (no grieķu valodas: τραγῳδία — "tragōidia") ir literatūras, teātra vai mākslas žanrs, kurā galvenais varonis (parasti cēls vai nozīmīgs cilvēks) saskaras ar liktenīgu konfliktu, kļūdu (tragisku kļūdu) vai morālu dilemmu, kas noved pie ciešanām, sabrukuma vai nāves. Traģisma centrā ir ciešanu un zaudējumu dziļums, kas rada skatītājā/lasītājā žēluma un bailu jūtas (saskaņā ar Aristotela definīciju), kā arī emocionālu attīrīšanos (katarsis).
Galvenās īpašības:
1. Tragiskais varonis — bieži vien ar ievērojamu stāvokli vai rakstura augstām īpašībām.
2. Tragiskā kļūda (hamartia) — kļūda, neprāts vai rakstura trūkums, kas noved pie posta.
3. Neizbēgamība — varonis nevar izvairīties no likteņa vai sekām.
4. Morālais konflikts un ciešanu attēlojums.
5. Emocionālā ietekme — izraisa līdzjūtību un refleksiju par cilvēka dabu.
Piemēri:
1. Sofokla "Oidips karalis" — Oidips, nemērķējot, nogalina savu tēvu un apprec savu māti, piepildot šausmīgo pravietojumu. Viņa kļūda (lepnums, neatlaidība) noved pie garīga sabrukuma.
2. Viljama Šekspīra "Hamlets" — Dānijas princis Hamletšķīstas starp atriebību par tēva slepkavību un morālajām šaubām, kas izraisa viņa un tuvinieku postu.
3. J. V. Gētes "Fausts" — Zinātnieks Fausts noslēdz vienošanos ar velnu, meklējot bezgalīgas zināšanas un pieredzes, bet beigās zaudē savu dvēseli.
Mūsdienu lietojums:
Vārdu "traģisms" lieto arī ikdienā, apzīmējot dziļi skumjus, postošus notikumus vai bezcerīgus konfliktus, piemēram:
- "Kara upuru liktenis ir īsts traģisms."
- "Viņa dzīve beidzās ar traģismu — zaudējot visu ģimeni negadījumā."
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.