sūfisms
Sūfisms ir mistisks un askētisks virziens islāmā, kas uzsver tiešu, personisku un mīlošu saikni ar Dievu, iekšējo garīgo attīrīšanos un pašpārvarēšanu. Tas bieži tiek saistīts ar meditāciju, lūgšanu, dzejas un mūzikas izmantošanu kā līdzekļiem, lai sasniegtu garīgo apziņu un vienotību ar Dievu (tawhīd).
Galvenās iezīmes:
1. Mīlestība un vienotība ar Dievu – centrālais mērķis ir "izjukt" Dievā (fanā).
2. Garīgais ceļvedis (šeihts vai murshids) – sūfisti bieži seko pieredzējušam garīgam vadonim.
3. Askēze un pašdisciplīna – vienkāršība, lūgšana, meditācija.
4. Dzeja un simbolika – dzejas bieži izsaka garīgo ilgu un mistisku pieredzi.
Piemēri:
1. Rūmī (13. gs.) – slavenais persiešu dzejnieks un sūfiju mistiķis, kurš savos darbos (piemēram, "Masnavī") izklāstīja mīlestības un garīgās vienotības tēmas. Viņš arī dibināja Mevlevi ordeni, kas pazīstama ar "griešanās dejām" (sema) kā meditatīvu rituālu.
2. Sūfiju brālības (tarīkas) – organizētas garīgās kopienas, kas seko konkrētai praksē un tradīcijai. Piemēri:
- Kādirīja (vecākā ordenis, dibināta 12. gs.).
- Naqšbandīja – uzsver klusu meditāciju un garīgo disciplīnu.
- Čištīja – pazīstama ar garīgo mūziku (qawwali) kā lūgšanas formu.
3. Sūfiju prakses:
- Dhikr – atkārtota Dieva vārdu atkārtošana vai lūgšana, lai sasniegtu garīgo koncentrāciju.
- Sema – griešanās deja kā meditatīvs rituāls (piemēram, Mevlevi ordenī).
Sūfisms ir ietekmējis islāma kultūru, mākslu un filozofiju, un tas pastāv dažādās formās visā musulmaņu pasaulē.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.