"Sudrabskaņa" ir dzejas līdzeklis, kurā vārdi vai to skaņas mērķtiecīgi atkārtojas, radot maigu, melodisku, "sudrabainu" iespaidu. Tas bieži tiek lietots, lai izveidotu ainavisku, sapņainu vai maigu noskaņu, un tas ir raksturīgs romantisma un simbolisma dzejai.
Īsumā: tā ir skaņu maiga atkārtošana, kas rada poētisku skaņu gleznu.
Piemēri:
1. K. Skalbes dzejā (klasisks piemērs latviešu literatūrā):
"Zilā vakara blāzmā zvaigznes zied,
Zied un zied, un zied..."
Šeit skaņu atkārtošana (zied) rada liriskas ritmiskuma iespaidu.
2. F. Šilleram (tulkojums):
"Dzirksts, dzirksts mazais tīģeriņ!"
Atkārtotā skaņa imitē gaismas vai kustības atspīdumu.
3. J. Rainis:
"Vēji, vēji, zili vēji,
kā jums gribas dzīvot brīvi!"
Atkārtojums rada ritmisku, gaisainu melodiju.
Būtība: Sudrabskaņa nav stingri noteikts termins kā aliterācija vai asonanse, bet tas apzīmē kopēju maigu skaņu atkārtošanas efektu dzejā, kas liek dzejoļam "skaņot" mīksti un gleznaini.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.