spektrāllīnija
Spektrāllīnija ir šaura, atsevišķa līnija gaismas (vai cita elektromagnētiskā starojuma) spektrā, kas rodas, kad atomi, molekulas vai joni pāriet no viena enerģētiskā līmeņa uz citu, izstarojot vai absorbējot noteikta viļņa garuma starojumu.
Īsumā: Tā ir "pirkstu nospiedums" ķīmiskajam elementam vai savienojumam, kas atklāj tā sastāvu.
Piemēri:
1. Nātrijs – izdala spilgtu dzeltenu dubultlīniju (589 nm un 589,6 nm). Šīs līnijas ir labi redzamas, piemēram, iedegot nātrija lampu vai, ja nātrija sāļi nonāk uguns liesmā (uguns krāsa kļūst dzeltena).
2. Ūdeņradis – tā Balmera sērijas līnijas redzamajā spektrā (izstarotā gaisma) ir raksturīgas:
H-alfa – sarkana līnija (656,3 nm)
H-beta – zilganzaļa līnija (486,1 nm)
H-gamma – violeta līnija (434,0 nm)
Šīs līnijas ir svarīgas astronomijā, lai noteiktu zvaigznes un miglāju ķīmisko sastāvu.
3. Saules spektrs – tajā redzamas tumšas absorbcijas līnijas (Fraunhofera līnijas). Tās rodas, kad Saules atmosfēras elementi absorbē noteiktus viļņa garumus. Pēc šīm līnijām zinātnieki nosaka, kādi elementi atrodas Saules atmosfērā (piemēram, hēlijs tika atklāts vispirms Saules spektrā).
Galvenā nozīme: Spektrāllīnijas ir spektrālās analīzes pamats, ko izmanto ķīmijā, astrofizikā un pat kriminālistikā, lai noteiktu vielu sastāvu, nepieskaroties tām tieši.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.