sofists
"Sofists" (no grieķu: σοφιστής — 'gudrs cilvēks, meistars') senajā Grieķijā (5.–4. gs. p.m.ē.) bija apmaksāti skolotāji, kas mācīja retoriku, dialektiku un zināšanas par sabiedrisko dzīvi. Viņi uzsvēra relatīvismu — uzskatu, ka patiesība ir atkarīga no indivīda vai sabiedrības, un bieži vien argumentācijas spēku vērtēja augstāk par objektīvu patiesību.
Galvenās iezīmes:
1. Pragmatisms — zināšanām jākalpo praktiskiem mērķiem (piemēram, uzvarai diskusijā vai tiesā).
2. Morāls relatīvisms — uzskatīja, ka ētika nav absolūta, bet atkarīga no sabiedrības normām.
3. Kritika no Sokrāta/Platona — tika apvainoti par patiesības un morāles devalvēšanu, izmantojot vājās argumentācijas trikus.
Piemēri no vēstures:
1. Protagors — slavenākais sofists, deva teicienu: "Cilvēks ir visu lietu mērs" (t.i., patiesība ir subjektīva).
2. Gorgijs — retorikas meistars, apgalvoja, ka nekas nav īsts, un, ja būtu, to nevarētu izprast vai pateikt citiem.
3. Hippiass — mācīja dažādas praktiskās zināšanas, no matemātikas līdz mākslai.
Mūsdienu lietojums:
Mūsdienās terminu "sofisms" vai "sofistika" bieži lieto negatīvā nozīmē, apzīmējot apzināti maldinošu argumentu, kas izskatās loģisks, bet patiesībā ir kļūdains (piemēram, "Visiem cilvēkiem ir kājas; galdam ir kājas; tātad galdam ir cilvēks").
Īsumā: Sofisti bija pirmie profesionālie intelektuāļi Rietumu kultūrā, kas popularizēja kritisko domāšanu, bet arī radīja bīstamību patiesības un morāles relativizēšanā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.