sinhroniskums
Sinhroniskums (no grieķu: syn — 'kopā' + chronos — 'laiks') ir valodniecības termins, kas apzīmē valodas izpēti noteiktā laika posmā, neņemot vērā tās vēsturisko attīstību. Tas ir pretstats diahroniskumam, kas pēta valodas izmaiņas laika gaitā.
Īsumā:
Sinhroniskums ir valodas "momentuzņēmums" — tās stāvokļa apraksts konkrētā laika brīdī (piemēram, mūsdienās, 19. gadsimtā u.tml.), neanalizējot, kā valoda ir mainījusies.
Piemēri:
1. Mūsdienu latviešu valodas skaņu sistēmas apraksts — analizē, kādas patskaņu un līdzskaņu fonēmas pastāv šodien, neiedziļinoties, ka dažas no tām vēsturiski ir radušās no citām.
2. Vārda "dators" lietojums 21. gadsimtā — tiek pētītas tā nozīmes, lietojuma konteksti un gramatiskās īpašības mūsdienās, nesalīdzinot ar vēsturisko terminu "skaitļošanas mašīna".
3. Kāda dialekta īpašības konkrētā periodā — piemēram, Latgales izlokses fonētikas apraksts 20. gadsimta sākumā kā stabila sistēma, neizsekojot tās izcelsmi.
Atšķirība no diahroniskuma:
- Sinhroniski: "Kāpēc mūsdienu latviešu valodā ir vārdi 'auto' un 'mašīna'?" (pēta to lomu un nozīmi šodien).
- Diahroniski: "Kā un kad vārds 'auto' aizstāja vārdu 'automobiļš'?" (pēta izmaiņas laikā).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.