salonmūzika
"Salonmūzika" ir viegla, izklaidējoša un melodiska mūzika, kas paredzēta nelielām, intīmām telpām (piemēram, saloniem vai mājas vidē), nevis lielām koncertzālēm. Tā bieži ir eleganta, emocionāli pieejama un radīta, lai patiktu plašam klausītāju lokam, neradot pārāk lielas intelektuālas vai emocionālas prasības.
Galvenās iezīmes:
- Viegli uztverama, skaista melodija
- Bieži vien romantiska vai sentimentāla noskaņa
- Dzimusi 19. gadsimtā, populāra vidusšķiršķirē
- Spēlēta mazākā sastāvā (piemēram, klavieres, stīgu instrumenti)
Piemēri:
1. Friderika Šopēna "Noktirnes" vai "Valsi" – lai gan Šopēns tiek uzskatīts par nopietnas mūzikas komponistu, daži no viņa darbiem (īpaši agrīnās kompozīcijas) tika spēlēti salonos un ieguva šādu popularitāti.
2. Johanna Štrausa (tēva un dēla) valsi un polkas – piemēram, "Skaistā zilā Donava" (Johans Štrauss dēls), kas radīts ballēm un salona izklaidēm.
3. Franča Lista "Mīlestības sapņi" (Liebesträume) – virtuozs, bet melodisks klavieres darbs, kas bija populārs salonu vidē.
4. Vēlākajos periodos arī laišu mūzika (light music) un daži filmu motīvi var tikt uzskatīti par salonmūzikas pēctečiem.
Mūsdienās šis termins dažkārt tiek lietots arī nedaudz pārprototā nozīmē, apzīmējot "fonu" vai vieglu, dekoratīvu mūziku restorānos, viesnīcās vai sabiedriskās telpās.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.