pseidoklasisks

Pseidoklasisks (no grieķu pseudēs — "viltus" un latīņu classicus — "klasisks") nozīmē mākslinieciski izveidotu klasicisma imitāciju, kas atdarināta vēlākā laikmetā, bieži vien ar zināmu mākslotību vai bez sākotnējā klasiskā stila dziļās satura un vēsturiskā konteksta.

Galvenās pazīmes:
- Formāla klasiskā stila (simetrija, proporcijas, antīkie motīvi) atkārtošana.
- Bieži vien virspusēja, dekoratīva, bez sākotnējā klasicisma ideju bagātības.
- Radīts laikā, kad klasiskās tradīcijas vairs nav dzīvas, bet tiek māksloti atjaunotas.

Piemēri:

1. Arhitektūrā — daudzas 19.–20. gs. ēkas Eiropā un ASV, kas atdarināja sengrieķu vai senromiešu templu formas, piemēram:
- ASV Kapitolijs Vašingtonā (neoklasicisma piemērs, kas pseidoklasisks plašā nozīmē).
- Padomju laika "stalinkas" ar kolonnām un frontoniem, lai radītu iespaidu par monumentālumu.

2. Literatūrā — dzeja vai proza, kas mēģina atdarināt antīko metrisko sistēmu vai tēlus, bet bez sākotnējā garā, piemēram:
- 18. gs. vācu dzejnieku mēģinājumi rakstīt "sengrieķu stilā" bez dziļas antīkās pasaules izpratnes.

3. Mūzikā — komponisti, kas apzināti lieto baroka vai klasicisma formas (piemēram, fūgas, sonātes), bet modernā harmonijā, radot "stilizāciju".

Atšķirība no neoklasicisma:
Neoklasicisms parasti ir apzināta, nopietna klasiskās tradīcijas atdzimšana (piemēram, 18. gs. beigu Eiropas mākslā), bet pseidoklasisks biežāk nes negatīvu nokrāsu — norāda uz virspusēju, mākslotu vai pat klišejisku atdarināšanu.

Įrašas
Paaiškinimas	Pseidoklasisks (no grieķu pseudēs — "viltus" un latīņu classicus — "klasisks") nozīmē mākslinieciski vai māksloti klasisks — tas ir, imitējot klasiskās formas, bet bez autentiskās vēsturiskās pamatnes vai dziļuma. Termins bieži lietots, lai apzīmētu stilu, kas ārēji atgādina klasiku (piemēram, senās Grieķijas vai Romas mākslu, literatūru, arhitektūru), bet ir radīts vēlākā laikmetā un var būt virspusējs, dekoratīvs vai pat parodisks. Piemēri: 1. Arhitektūrā — daudzas 18.–19. gs. Eiropas ēkas ar kolonnām, frontoniem un simetriju, kas atdarinās antīkos paraugus, bet ir pielāgotas laikmetam (piemēram, neoklasicisma stila pilis vai sabiedriskas ēkas). 2. Literatūrā — dzeja vai prosa, kas mēģina atdarināt seno grieķu vai romiešu dzejas formas (piemēram, aleksandrīnus, eposa struktūru), bet satur mūsdienu tematiku vai tiek uzskatīta par māksloti grandiozu. 3. Mūzikā — komponisti, kas 20. gs. apzināti lieto baroka vai klasicisma elementus (piemēram, Igora Stravinska neoklasicistiskie darbi), radot "atjaunotu" klasisko stilu. Īsumā: Pseidoklasisks = "kā klasisks, bet ne īsts" — tas ir, vēsturiski neautentisks, bet ar klasiskām iezīmēm.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.