priedājs
Priedājs ir dzejas termins, kas apzīmē pārmērīgu, lieku vārdu vai izteicienu dzejas darbā, kas neveicina satura skaidrību vai māksliniecisko vērtību, bet gan pārslogo tekstu, padarot to mākslīgu vai pārspīlētu.
Īsumā: tas ir lieks vārds/vārdi dzejā, kas nelabina dzeju, bet gan to apgrūtina.
Piemēri:
1. Klasiskā dzeja:
Dzejnieks var izmantot pārāk daudz epitetus vai apšaubāmus salīdzinājumus, piemēram:
"Zelta, spožais, mirdzošais, liesmojošais saules stars" — šeit vairāki līdzīgi epiteti varētu būt priedājs, ja tie nepievieno jaunu nozīmi.
2. Mūsdienu dzeja:
Pārlieku sarežģīts vai mākslīgs izteiciens, kurā vārdi dominē pār jēgu:
"Es redzu sapņu miglā nokritušās zvaigznes ilūziju" — ja šāds tēlainais izteiciens atkārtojas bez skaidras attīstības, tas var kļūt par priedāju.
3. Vēsturisks konteksts:
Dažās senajās dzejas formās (piemēram, baroka dzejā) priedāji bija izplatīti kā stilistisks paņēmiens, lai radītu greznību, bet mūsdienu kritikā tos bieži vērtē kā lieku bagātību.
Galvenā atziņa: Priedājs nereti rodas, kad dzejnieks tiecas pēc "skaistuma" vai tēlainības, bet zaudē satura kodolīgumu un emocionālo spēku.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.